Vertriebsbüro in Frankreich

Jau vairāk nekā 20 gadus mēs dzīvojam Larzaka pakājē.
Kopš 2010. gada mūsu birojs „direktemang“ atrodas tieši virs tā.

„DER LARZAC“ septiņdesmitajos gados bija mīts, kas saistījās ar apvidu, kuru savā nošķirtībā un savvaļīgumā visvairāk var salīdzināt ar Švābijas Alpu. Tomēr, tā kā Larzakā nedzīvo švābi, bet gan revolūcijas apdraudētie franči, tā vēsture nav salīdzināma ar kādu švābu izdarību; drīzāk 1999. gadā tā kļuva par nopietnu realitāti, kad Millau tika izjaukts „McDonald’s”.

Larzac ar saviem gandrīz 800 augstuma metriem ir viens no daudzajiem plato Francijas dienvidrietumos, aptuveni 3 stundu brauciena attālumā no Barselonas. Šeit sākas spāņu valodas „R“ izruna. Maijā ceļu malās un akmeņainajās ganībās zied apburoši skaistas orhidejas, un tieši no šejienes nāk pasaulslavenais Roquefort siers.
Miglas apklātas novembra dienas vasaras vidū nav retums. Tāpat kā spožs zils debess pat spītīgajā februārī. Dažu sekunžu laikā veidojošies lietus mākoņi var izdzīt vasaras karstumu, kas turpinājies jau vairākas dienas. Ātrāk, nekā var iedomāties, smidzinājošs lietus pārvēršas sniegā, un pēkšņi pat aitas pie biroja paslīd uz slidenā ledus.

Šie cilvēki ir savdabīgi, noslēgti, lepni un strādīgi. Talantīgie bērni agrāk devās uz priesteru semināru Rodezā, pārējie kā vienmēr sekoja ģimenes tradīcijām, kļūstot par ganiem, lauku strādniekiem, strādājot Roqueforta pagrabos vai, ja vajadzēja, par nekam nederīgiem cilvēkiem „Grande Café“ vai „Chez Albain“.

Šodien viss šķiet nedaudz citāds. Varbūt var atrast darbu pie Millau viadukta, tūrisma nozarē vai „tomēr kaut ko” Roquefortā.
Tikai viens paliek nemainīgs: galu galā ikviens ir priecīgs, ja bērni un mazbērni ir atraduši darbu tālajā Parīzē un tādējādi ir beigušās grūtības, ko rada skarbā dzīve nabadzīgajā Aveironas departamentā (vismaz savai ģimenei). Interesanti, ka liela daļa Parīzes bistro pieder „emigrantiem“ no Aveyronas. Šīs reģiona virtuvei ir izcila reputācija, jo lielākoties neskartā ainava sniedz dzīvei nepieciešamo, kas mūsdienās ir kļuvis par luksusu: baravikas, kastaņi, aitas siers, jēra gaļa, meža ogas un medījums.

Plakankalns jau gadsimtiem ilgi ir iztukšots vēju dēļ. Tur nav koku, tikai zemi krūmi. Tādējādi tur nav arī auglīgas zemes, tikai akmeņainas teritorijas. Nekas neaizsargā, nekas nav aizsargāts. Vējš svilst mums ap ausīm, liek asarām plūst acīs un visu dzīvo padzen iekšā kūtī un mājā.

Kad septiņdesmitajos gados Francijas valdība meklēja vietas militārām mācībām, tās uzmanība ātri pievērsās Larzakam. Tas bija pamests reģions, kura zemes īpašumi bieži vien piederēja tikai bērniem un mazbērniem, kuri dzīvoja tālu lielpilsētās. Vietējie lauksaimnieki ar grūtībām iztika, būdami atkarīgi no lielajām piena pārstrādes rūpnīcām, kas darbojās Rokforas nozarē.
Tā to redzēja toreizējie protestētāji.
30 gadus vēlāk viņu vīzija par neatkarīgu lauksaimniecību šajā reģionā ir kļuvusi redzama un „iegādājama” bioloģiskās pārtikas veikalos. Bet par to – vēlāk.

Kā tas dzīvē mēdz būt, arī toreiz bija daži lauksaimnieki, kuri nevēlējās pieļaut jau esošās militārās zonas paplašināšanu. Valsts plāns paredzēja, ka viss Larzaks kļūs par militāru slēgto zonu. Vairs nebūtu iespējams braukt cauri „nāves apmācību nometnei“ („champ d’entrainement pour la mort“), bet gan būtu jāapbrauc to plašā lokā no ārpuses.
Taču tas nebija lielākais satraukums – daudz briesmīgāka bija atziņa, ka dabas teritorija kļūs par kara zonu.

Pirms La Cavalerie iedzīvotāji un pārējie iedzīvotāji paspēja to saprast, Parīze jau bija iegādājusies diezgan daudz zemes un kļuvusi par šīs neskartās dzīves vides galveno un lielāko īpašnieci. Tomēr nevis, lai to saglabātu, bet gan lai pārveidotu par kara zonu.

1971. gadā sākās leģendārā mobilizācija – 68. gada kustības komētas aste. Simtiem cilvēku ieradās Larzakā, nakšņoja teltīs, izveidoja protesta ciematu un okupēja zemi. Tur palika tik ilgi, cik bija nauda vai atvaļinājums, un daži – līdz brīdim, kad pretestība bija nostiprinājusies. Vācijā mēs dedzīgi piedalījāmies demonstrācijās par „brīvo Larzaku“. Cietais kodols – Larzaka „komutētāji” – regulāros informācijas vakaros mūs informēja par jaunākajām norisēm.
Es biju pašā notikumu virpulī Heidelbergā, lai gan godīgi sakot nezināju, kur atrodas Larzaks. Tolaik Dienvidfrancija manā dzīves vidē bija tāls piedzīvojumu ceļojums.
Tādiem līdzi gājējiem kā es liktenis, šķiet, bija sagatavojis asāku plānu. Un tā es nonācu šeit, visticamāk, kā pēdējais palieks no Heidelbergas iniciatīvas „Par brīvo Larzaku“.
Izpildot Larzaka moto „Par brīvu dzīvi“, mēs gadiem ilgi esam cīnījušies un strādājuši, ieguldījuši milzīgu uzticību un darba spēku, lai izveidotu patstāvīgu dzīvi, un esam veikuši brīvības lēcienu šajā savdabīgajā ainavā ar tās spītīgo vēsturi.

Taču mēs neesam vienīgie – jo vēsture turpinās:
līdz militārās bāzes paplašināšanas projekta pārtraukšanai 1981. gadā Francijas valsts bija iegādājusies 6300 hektārus zemes, kas izkliedēti pa 12 pašvaldībām. Tikmēr – pēc 10 gadu ilgām cīņām – daudzi no Larzaka demonstrantiem un pretošanās kustības dalībniekiem bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi, bija atraduši darbu Millau (piemēram, Mišele Vinsenta kā pilsētas bibliotēkas vadītāja), kopā ar cīņas biedriem dibinājuši siera kooperatīvu (piemēram, André Parentie, kura aitas siers kā delikateses produkts tiek piedāvāts Vācijas bioloģiskās pārtikas veikalos) vai pat uzsākuši karjeru Eiropas politikā (piemēram, José Bové).
Kopā ar lauksaimniekiem, kuri piedalījās pretestībā, un māju okupantiem (precīzāk sakot, lauku saimniecību okupantiem) no zemes gabaliem, kurus bija nopircis militārais dienests, tika dibināta pārvaldības sabiedrība (SCTL). Tas notika sīvā cīņā ar Aizsardzības ministriju, nosakot 30 gadu termiņu. Šis termiņš beidzās 2013. gadā un, pateicoties joprojām aktīvajiem „Larzaciešiem”, tika pagarināts vēlreiz: „izrāde turpinās”, un Larzaks joprojām ir paraugs unikāla reģiona atdzīvināšanai un saglabāšanai.
Šis paradīziskais stūrītis atrodas tieši blakus Millau augsto tehnoloģiju tiltam, to šķērso automaģistrāle, un to apmeklē neskaitāmi tūristi. Jaunie lauksaimnieki var iznomāt saimniecību un pārvaldīt to līdz pensijas vecuma sasniegšanai. Pēc tam kopā ar 85 asociēto locekļu prezidiju tiek meklēts risinājums turpmākajai rīcībai. Arī to cenšas sakārtot.

No protesta kustības izveidotās 2. biedrības (GFA) mērķis bija zemes gabalu iegāde, lai tos „izrāptu no militāristu rokām”. Pašlaik kopējā iegādātā zemes platība sasniedz 1 200 hektārus, un darbs pie jaunu teritoriju pievienošanas turpinās. Šāda pieeja nodrošina citiem lauksaimniekiem iespēju apmesties Larzakā bez nepieciešamības veikt finanšu ieguldījumus, vienlaikus saglabājot zemes piederību kopienai.

Daudzas lauku saimniecības tagad ir pārgājušas uz bioloģisko lauksaimniecību. 1993. gadā kopā ar Hermannu Beeru un Bruno Šilcheru mēs apmeklējām apvienībai piederošo sierotavu „Bergers du Larzac“ un ieliekām pamatus turpmākai sadarbībai. Šodien šī sierotava ir mūsu tiešais kaimiņš.

Dzīve Larzakā ir nedaudz nonākusi aizmirstībā; toreizējie Heidelbergas aktīvisti, iespējams, ir devušies pensijā vai emigrējuši.
Palikusi ir dzīves kultūra, kas ir izdzīvojusi līdz 21. gadsimtam. Paplašināšana tika apturēta, bet pārējā Larzaka teritorija tika atstāta vietējo iedzīvotāju un protestētāju rīcībā. Militārā nometne šodien ir Eiropas militārā apmācību nometne. Dažreiz tur joprojām notiek šaušana vai naktīs tiek palaistas gaismas raķetes. Vietējie iedzīvotāji, proti, mēs, nometnē varam, piemēram, apmeklēt sporta nodarbības.
Sadzīvošana norit veiksmīgi.
Pašu militārās bāzes pretinieku projekts mani ir dziļi aizkustinājis, jo tas dzīvo, nodrošina dzīves kvalitāti un darba vietas.
Nekādi neapzinoties to, bijušie vācu Larzaka militanti bioloģiskās pārtikas veikalā pērk augļus vai sierus, kas saistīti ar viņu sacelšanās laiku, un tādējādi vecmodīgā veidā atbalsta savas jaunības projektu.
Šī atziņa, iespējams, daudzus no mums padara apmierinātus un laimīgus, un tieši tas ir šī stāsta, ko uzrakstījusi siera pārdevēja no Larzaka, mērķis.